Zane Grandāne ir Antūžu pamatskolas direktore un angļu valodas skolotāja. Lai gan skolotājas profesija nebija viņas bērnības sapnis, dzīve viņu soli pa solim aizveda līdz darbam izglītībā. Sarunā Zane stāsta par ceļu līdz skolai, darbu speciālajā izglītībā un gandarījumu, ko sniedz katra skolēna izaugsme.
Skolotājas profesija nebija Jūsu bērnības sapnis. Kā sākās Jūsu ceļš līdz izglītībai?
Jāsaka, ka skolotājas profesija tiešām nebija mans bērnības sapnis. Nekad nedomāju, ka izaugot kļūšu par skolotāju, un vēl jo mazāk – par skolas direktori. Taču ģimenē man iemācīja cieņu pret pedagogu un skolu. Manuprāt, tas ir ģimenes uzdevums.
No saviem vecākiem iemācījos arī to, ka izglītība ir ļoti liela vērtība. Tieši tāpēc arī šodien nepārtraukti mācos un pilnveidojos, jo zinu – viss, ko dzīvē iemācos, kādreiz noderēs.
Par skolotāju kļuvu pavisam nejauši. Agrāk strādāju uzņēmumā, kas nodarbojās ar grāmatvedības un juridiskajiem ārpakalpojumiem. Vadītāja zināja, ka man ir bakalaura grāds angļu filoloģijā, un kādu dienu piedāvāja mācīt angļu valodu viņai un viņas draudzenei.
Sākumā tas mazliet biedēja. Nebiju to iepriekš darījusi un nebiju arī mācījusies par skolotāju. Tomēr piekritu pamēģināt, un pamazām šis darbs mani aizrāva. Vēlāk man uzticēja veidot mācību centru, izstrādāt mācību programmas un vadīt grupas. Kādā brīdī pati sev par pārsteigumu sapratu – man ļoti patīk mācīt. Protams, toreiz tie bija pieaugušie, un tas atšķiras no darba skolā. Taču tieši pats mācīšanās process mani ļoti aizrāva. Vienmēr gribējās domāt, kā tēmu izstāstīt interesantāk, kā panākt, lai cilvēkam rodas vēlme mācīties. Tā arī sākās mani pirmie soļi pedagoģijā.
Kad sapratāt, ka vēlaties strādāt arī ar bērniem?
Ilgu laiku biju pārliecināta, ka mana vieta ir pieaugušo izglītībā. Taču kādā brīdī man piedāvāja pasniegt privātstundas un individuāli mācīt divus sestās klases skolēnus. Pamēģināju un sapratu, ka arī šis darbs man ļoti patīk.
Ar laiku no diviem skolēniem izauga daudz vairāk. Strādāju ar dažāda vecuma bērniem, un vienā brīdī aizgāju no stabila pilnas slodzes darba, lai pilnībā pievērstos privātstundām.
Kā nonācāt līdz Antūžu pamatskolai?
Pēc bērna kopšanas atvaļinājuma mainījām dzīvesvietu, un tieši tajā laikā Antūžu pamatskolā bija brīva direktores vakance. Pieteicos.
Tagad, atskatoties atpakaļ, saprotu, ka visa iepriekšējā pieredze mani tam bija sagatavojusi. Gan darbs pieaugušo izglītībā, gan mācību centra vadīšana, gan individuālais darbs ar bērniem, arī ar bērniem ar īpašām vajadzībām. Tas viss kaut kā salikās kopā.
Šobrīd jau trīs gadus vadu Antūžu pamatskolu un mācu arī angļu valodu.
Jūs vadāt Antūžu pamatskolu, kas ir speciālās izglītības iestāde. Vai, piesakoties direktores amatam, tas Jūs nebiedēja?
Patiesībā – nē. Interesanti, bet mani vairāk satrauca pati atlase, nevis tas, ka tā ir speciālās izglītības iestāde. Kaut kā biju iedomājusies, ka konkursā būs jākonkurē ar daudz un pieredzējušiem vīriešiem. Tagad, atskatoties atpakaļ, pati par to pasmaidu. Galu galā gan skolā, gan universitātē manas vadītājas bija sievietes, tāpēc līdz galam pat nezinu, no kurienes man bija radies šāds priekšstats.
Savukārt speciālā izglītība mani nebaidīja. Jau iepriekš biju strādājusi ar bērniem ar īpašām vajadzībām, un man bija arī personīga pieredze saskarsmē ar cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Tas viss šķita ļoti dabiski.
Man šķiet, ka neatkarīgi no tā, vai strādājam speciālajā vai vispārizglītojošajā skolā, bērns jau ir bērns. Neviens nevar iziet kursus un saņemt gatavas atbildes, kā strādāt ar katru bērnu, kā palīdzēt vai atbalstīt. To var iemācīties tikai tad, kad bērnu iepazīst.
Kas Jums pašai visvairāk patīk darbā Antūžu pamatskolā?
Antūži ir mana mīļā skola. Tur viss ir forši – bērni ir sirsnīgi, kolektīvs ir fantastisks, un tas viss kopā rada ļoti īpašu sajūtu.
Man patīk arī tas, ka atrodamies laukos. Protams, ziemā, braucot pa apledojušiem ceļiem, reizēm rodas pārdomas, bet kopumā šo vidi ļoti novērtēju. Apkārt ir daba, plašums, un mēs daudz laika varam pavadīt ārā. Manuprāt, tā ir ļoti piemērota vide arī bērniem ar speciālām vajadzībām.
Vēl viena liela priekšrocība ir nelielās klases. Speciālajā izglītībā klasē var būt līdz desmit skolēniem, un tas ļauj patiešām pievērsties katram bērnam. Es varu sekot līdzi viņa progresam, palīdzēt brīžos, kad tas nepieciešams, un īstenot individuālu pieeju, kas šiem bērniem ir ļoti svarīga.
Kas Jūs šajā darbā iedvesmo visvairāk?
Manuprāt, tāpat kā jebkuram pedagogam, arī man vislielākais gandarījums ir redzēt sava darba rezultātu.
Kādam tas ir sasniegums olimpiādē, citam – sekmīgas atzīmes. Mūsu skolā šīs uzvaras bieži izskatās citādi. Bērns, kurš divus gadus man nelasīja angliski, trešajā gadā lasa. Tieši šie mirkļi dod vislielāko gandarījumu.
Es ļoti priecājos par skolotājiem, kuru audzēkņi sasniedz augstus rezultātus olimpiādēs un konkursos, bet mēs svinam savas “lielās – mazās uzvaras”, jo katram bērnam viņa uzvara ir vislielākā uzvara.
Vai darbs speciālajā izglītībā ir mainījis arī Jūs pašu?
Jā, ļoti. Kad iepriekš strādāju pieaugušo izglītībā, rezultāti bija redzami salīdzinoši ātri. Pēc dažiem mēnešiem cilvēks jau bija sasniedzis nākamo līmeni, un tu redzēji, ka tavs darbs nes augļus. Speciālajā izglītībā tas ir citādi.
Sākumā man pašai bija brīži, kad šķita – varbūt es kaut ko daru nepareizi, jo progress nenāk tik ātri, kā gribētos. Ar laiku sapratu, ka man vienkārši jāpieņem, ka šie bērni mācās citādi. Reizēm divus mēnešus šķiet, ka viss izdodas lieliski, bet tad pēkšņi notiek solis atpakaļ.
Man patīk salīdzinājums ar sienas būvēšanu. Vispārizglītojošā skolā valodas apguve bieži ir kā sienas celšana – ķieģelīti pie ķieģelīša, līdz siena ir gatava. Speciālajā izglītībā dažreiz divus mēnešus būvē sienu, un tad pēkšņi tā sabrūk. Un tev vienkārši jāsāk būvēt no jauna. Tas nenozīmē, ka iepriekšējais darbs ir bijis velti, vienkārši jāpieņem, ka tā mēdz notikt. To var ietekmēt ļoti dažādi faktori – bērna pašsajūta, situācija ģimenē vai medicīniskā terapija. Ne visu skolotājs var kontrolēt.
Laikam lielākā lieta, ko šis darbs man ir iemācījis, ir elastība un empātija. Saprast, ka katrs bērns virzās uz priekšu savā tempā un ka mans uzdevums ir būt blakus un palīdzēt katru reizi kaut sākt no jauna.
Pagājušajā mācību gadā Jūsu skola piedalījās rakstāmgrāmatu „Curious Kids” un „Get Involved!” aprobācijā. Kas Jūs pamudināja pieteikties?
Kādu dienu saņēmu aicinājumu piedalīties vebinārā par jaunajiem angļu valodas mācību līdzekļiem, pieteicos, jo tas raisīja manī interesi. Vēlāk prezentācijas laikā ieinteriģēja arī materiāli. Vebināra beigās bija iespēja pieteikties aprobācijai, un es uzreiz uzdevu jautājumu – vai speciālās izglītības skola vispār drīkst tajā piedalīties.
Mani interesēja, vai varētu aprobēt 5. klases mācību līdzekli saviem 8. un 9. klases skolēniem, jo speciālajā izglītībā mēs strādājam pēc atvieglotas programmas un ar mazāku stundu skaitu. Nebiju pārliecināta, kāda būs izdevniecības attieksme, tāpēc biju patīkami pārsteigta, kad saņēmu apstiprinājumu.
Tā kā pati mācu 8. un 9. klasi, vienojāmies ar kolēģi, ka viņa aprobēs „Curious Kids” 1. klasē, bet es – „Get Involved!” saviem skolēniem.
Kāpēc Jums šķita svarīgi izmantot jaunus mācību materiālus?
Speciālajā izglītībā mācību līdzekļu izvēle nav īpaši plaša. Skolotāji ļoti daudz ko izstrādā paši, dalās ar kolēģiem, izmanto attīstības centru sagatavotos materiālus, bet tāpat bieži nākas veidot savas darba lapas.
Pirms tam divus gadus strādāju tieši šādā režīmā. Sapratu, ka materiālu meklēšana, pielāgošana un kombinēšana aizņem ļoti daudz laika. Tā kā esmu ne tikai skolotāja, bet arī direktore, laiks ir resurss, kuru nākas ļoti rūpīgi plānot.
Tieši tāpēc mani uzrunāja iespēja izmēģināt jaunus mācību līdzekļus. Man ļoti patika arī tas, ka aprobācijas laikā tika lūgta godīga atgriezeniskā saite. Zināju, ka man nav jāsaka: "Viss ir labi," tikai tāpēc, ka man ir dota iespēja piedalīties. Ja kaut kas nepatiktu, es to arī pateiktu. Tas radīja uzticēšanos visam procesam.
Kāds tad bija Jūsu vērtējums pēc aprobācijas gada?
Man tiešām šie materiāli patika. Mācību gada beigās runāju arī ar saviem skolēniem, un viņi atzina, ka viņiem patika mācīties ar šīm grāmatām. Skolēni novērtēja, ka tās ir krāsainas, interesantas un saistošas.
Aprobācija sakrita arī ar laiku, kad skolā katrā klasē tika uzstādīti interaktīvie ekrāni. Klasē, kurā pasniedzu angļu valodu mums ir arī stikla tāfele, tāpēc ļoti veiksmīgi varējām izmantot digitālos uzdevumus un strādāt ar mācību materiāliem interaktīvi. Tas padarīja stundas daudz dinamiskākas.
Kas Jums kā skolotājai bija lielākais ieguvums?
Vislielākais ieguvums bija laika ekonomija.
Protams, arī ar labu mācību līdzekli stundām ir jāgatavojas. Tas nenozīmē, ka atver grāmatu un viss notiek pats no sevis. Tomēr gatavošanās process kļuva ievērojami īsāks.
Tas deva iespēju vairāk domāt par pašu mācību procesu un skolēniem, nevis pavadīt vakarus, veidojot darba lapas. Man tas bija ļoti nozīmīgi.
Jūs izmantojāt arī digitālo platformu un skolotāja materiālus. Kas tajos bija visvērtīgākais?
Ļoti novērtēju digitālo grāmatu. Ne tikai tāpēc, ka tajā ir interaktīvie uzdevumi vai ka grāmatu var parādīt uz ekrāna klasē. Ikdienā tas atvieglo arī pavisam praktiskas lietas.
Strādājot citā skolā, man bieži jāņem līdzi vairākas grāmatas – skolēna grāmata, darba burtnīca, skolotāja grāmata. Tās nepārtraukti jāved no mājām uz skolu un atpakaļ. Šeit man tas vairs nav jādara. Gatavojoties mājās, atveru digitālo grāmatu datorā, salieku sev vajadzīgās piezīmes un uz skolu vairs nav jānes visa grāmatu kaudze. Tas šķiet sīkums, bet ikdienā ļoti atvieglo darbu.
No skolotāja materiāliem visvairāk izmantoju diferencētās darba lapas un vārdu krājumus. Man ļoti patika, ka visas darba lapas bija pieejamas gan PDF, gan Word formātā. Ja viss ir piemērots, vari uzreiz izdrukāt. Savukārt, ja nepieciešams kaut ko pielāgot konkrētajai klasei vai skolēnam, Word formātā to var izdarīt ļoti ātri. Nav jāsāk viss veidot no nulles. Atliek izņemt to, kas nav vajadzīgs, pievienot nepieciešamo, un materiāls ir gatavs.
Tas skolotājam dod lielu elastību, vienlaikus saglabājot pārliecību, ka saturs joprojām atbilst tam, ko skolēni mācās.
Pagājušajā mācību gadā Jūs piekritāt piedalīties arī projektā „LinguaLab”. Kas Jūs pamudināja spert šo soli?
Viens no iemesliem noteikti bija tas, ka ikdienā strādāju speciālajā izglītībā un man šķiet – par to ir jārunā vairāk. Man bija svarīgi, lai arī speciālās izglītības skolotāju pieredze būtu sadzirdēta.
Otrs iemesls bija pavisam vienkāršs – gribējās pateikt paldies. Kad pieteicos aprobācijai, man nāca pretī un deva iespēju tajā piedalīties, lai gan sākumā nezināju, vai speciālās izglītības skola vispār varēs iesaistīties. Kad vēlāk mani uzrunāja pievienoties „LinguaLab”, arī es gribēju nākt pretī.
Protams, man bija arī sava neliela ambīcija – izmantot šo iespēju, lai vēl vairāk runātu par speciālo izglītību.
Ko Jums pašai deva dalība projektā?
Visvairāk novērtēju iespēju satikt citus skolotājus un dalīties pieredzē. Mums veidojās ļoti dzīvas sarunas – gan ar skolotājiem, kuri strādā speciālajās skolās, gan ar tiem, kuri ikdienā īsteno iekļaujošo izglītību.
Man šķiet, ka dažkārt skolotājam ir ļoti svarīgi dzirdēt, ka tas, ko viņš dara, ir vērtīgi. Ka viņš nav viens ar saviem izaicinājumiem. Šādas sarunas dod ne tikai jaunas idejas, bet arī atbalstu.
Runājot par rakstāmgrāmatām – es nekad nevarētu iet pie cilvēkiem un mēģināt pārliecināt, ka kaut kas ir labs, ja pati tam neticētu vai ja tas manā darbā nestrādātu. Ja šie mācību līdzekļi man nepatiktu vai nebūtu piemēroti, es nekad nestāstītu par tiem citiem skolotājiem. Ar pārliecību varu runāt tikai par to, ko pati esmu izmēģinājusi un ko pati novērtēju. Tieši tāpēc man ir gandarījums dalīties savā pieredzē.
Ja kaut kas man ir palīdzējis ikdienas darbā un devis labus rezultātus, gribas, lai arī citi skolotāji par to uzzina un, iespējams, atrod sev noderīgas idejas.
Noslēgumā – ko Jūs vēlētos novēlēt citiem skolotājiem jaunajā mācību gadā?
Es nesen pastaigas laikā domāju par to, cik gandarījuma pilns darbs patiesībā ir būt skolotājam. Ikdienā, protams, netrūkst izaicinājumu, bet ir brīži, kas atsver visas grūtības.
Tāpēc es novēlu katram skolotājam, lai līdzās vienmēr būtu cilvēki, kuri atbalsta, iedrošina un atgādina, ka viņš dara nozīmīgu un fantastisku darbu.
Foto: personīgais arhīvs, Edgars Pogožeļskis, jekabpils.lv